Es no viņa atvadījos ceturtdienā, bet pēc nedēļas viņš atgriezās - stāsts, kas ir nedaudz mistisks, bet patiess

Es atvadījos no Arta ceturtdienā. Dienas gaisma bija dīvaini saulaina kā novembra beigām — ar zemu, bālu spīdumu, no kura viss apkārt šķita izmazgāts un bez dzīvības. Zeme kapsētā jau bija sasalusi

Zemes pikuči, ko es metu uz atvadām, dobji atsitās pret koku, kā akmeņi. Šī skaņa joprojām skan man ausīs. Beigu skaņa. Atgriezusies tukšajā mājā nomalē, es apsēdos pie galda un sēdēju nekustīgi. Viss te atgādināja par viņu. Viņa vilnas šalle, nomesta uz krēsla atzveltnes, nepabeigtais koka grebums uz darba galda, tikko manāmais dūmainās māla un skuju smaržas pieskāriens, kas šķita uzsūcies sienās uz visiem laikiem.

Mēs šeit nodzīvojām divdesmit piecus gadus. Divdesmit piecus gadus smieklu, apskāvienu un kopīgas klusēšanas. Tagad bija palicis tikai klusums. Viņš nodzisa trīs dienu laikā. Kļuva arvien caurspīdīgāks, it kā viņu no šīs pasaules izskaloja. Pirmā nedēļa pēc atvadām pagāja kā miglā. Un tieši pēc nedēļas, arī ceturtdienā, kad aiz logiem sāka krēslot violetas, mitras krēslas, pie durvīm pieklauvēja. Uz lieveņa stāvēja Artis.

Tajā pašā pelēkajā uzvalkā, kurā es viņu biju apģērbusi. Tikai uzvalks bija tīrs, un viņš izskatījās stiprs. Vaigi sārti, acis skaidras. Mana pirmā doma bija neprātīga, satriecoša — doma par brīnumu.

— Arti… — es iečukstēju.

— Es esmu mājās, Sanita, — viņš teica.

Tā bija viņa balss, bet skaņa… tā bija pārāk skaļa, pārāk dobja. Tā nenāca no viņa, bet it kā dzimtu uzreiz visur, piepildot gaisu, vibrējot kā zvana skaņa. It kā atbalss, kas ieradusies pirms paša vārda.

Viņš iegāja mājā un apsēdās savā krēslā pie loga. Visu to nakti es neaizvēru acis. Viņš sēdēja pilnīgi taisns, nekustīgs, un raudzījās tumšajā stiklā. Viņš negulēja.

Aizbraucu pie māsīcas uz Īriju un viņa man parādīja kāpēc viņiem tur tualetes podi vienmēr ir tik tīri un labi smaržo

Es izmisīgi gribēju ticēt, ka tas ir mans Artis. Dienām viņš vienkārši sēdēja mājā. Viņš bija vēss kā akmens un smaržoja nevis pēc dūmaina māla, bet pēc mitras zemes un sapuvušām lapām. Viņš atcerējās visu, ko atcerējās Artis, bet atcerējās kā mašīna — bez jūtām, bez smiekliem.

VIDEO:

Ar nakts iestāšanos viņā parādījās nemiers. Trešajā naktī viņš aizgāja. Es viņam klusi sekoju. Pie mūsu dārza malas, tur, kur tas robežojās ar melno mežu, viņš stāvēja un raudzījās biezoknī. Viņš nebija viens. No tumsas iznāca vēl trīs. Viņi “sarunājās”, apmainoties ar dobjām, vibrējošām skaņām, kas atgādināja dīvainu, korāli līdzīgu dziedājumu.

Es devos pie Irmīnes, tantiņas, kurai bija gandrīz simts gadu. Izstāstīju viņai visu. Viņa klausījās klusēdama, skatīdamās uz mani ar izbalējušām, bet skaidrām acīm.

— Slikti tev klājas, — viņa beidzot teica. — Dažreiz, kad cilvēkam iepatīkas Melnais mežs, tas viņu sāk saukt. Klusi, čukstus. Cilvēks nīkuļo, izdziest, bet citi tikai rokas plāta. Tas mežs dvēseli pie sevis velk. Kad dvēsele aiziet, mežs tukšajā vietā savu atbalsi ieliek. Lai tam, kas sēro, nav tik sāpīgi. Mežs tavu Arti sauca, bet tev atstāja lelli.

— Ko man darīt? — es iečukstēju.

— Ko te darīsi? Vari dzīvot ar viņu. Lelle viņš rāma. Ja nekaitini, sliktu nedarīs. Bet vari arī padzīt. Tik tev viņu būs jāatrauj no sevis. Pa īstam.

Es atgriezos mājās. Tajā naktī es atkal devos viņam pakaļ. Pie meža malas viņu gaidīja tie paši trīs. Un mēness gaismā es viņus pazinu. Tas bija Zintis, kas pavasarī pazuda dīķī. Un dvīņu māsas no kaimiņu ciema, kas pirms diviem gadiem…